Pirmais iznāciens otrpus. Ditas Danosas fotogrāfijas

    Ko vēl cilvēka acs nav redzējusi un vai fotogrāfija vēl spēj pārsteigt? Kurš gan šodien nespēj nospiest foto kameras slēdzi vai mobilā tālruņa pogu?
    "Es skatītāju aicinu ielūkoties manām acīm dabas veidoto formu, krāsu un gaismu spēlē, neierastos rakursos, gaidītās piezemētās pieticības vietā ieraudzīt pārsteidzoši krāšņu iznācienu” – tā rīdziniece Dita Danosa, ārste, skolotāja, režisore un biedrības ARIMONDI vadītāja, kā pati saka – cilvēks, kuram vienmēr ir ko darīt.
    Dita fotografē kopš bērnības, un pati pirmā sastapšanās ar skatītāju bija piedalīšanās skolas foto izstādē.
    Autore pilnībā pārvalda lielu precizitāti prasošo filmas attīstīšanas un fotogrāfiju izgatavošanas procesu no ķimikāliju svēršanas ar mikrosvariņiem līdz šķīdumu sajaukšanai  un ir izbaudījusi īsto fotogrāfijas rašanās mirkļa maģiju, kad gandrīz tumsā uz vannītē iemērktā papīrā sāk iezīmēties foto aprises. Iesārtajā krēslā “piešautajai” acij jāierauga īstais brīdis, lai fotogrāfija būtu perfekta.  Šīs rašanās  brīnums beidzās līdz ar digitālā laikmeta atnākšanu, kas pavēra arī jaunas iespējas: var daudzkārt spiest slēdzi, nesatraucoties par filmiņas ierobežoto garumu un neveiksmīgiem kadriem, var visu uzreiz ieraudzīt, izvētīt, kadrēt, fotografēt atkal un atkal. Tomēr fotogrāfiju apstrāde un izdruka ir kļuvusi sarežģītāka – ne vienmēr tas, kas redzams monitorā, sakrīt ar attēlu uz papīra.
    Jau vairāk nekā divdesmit gadu par savu Skolotāju un Draugu viņa uzskata fotogrāfu madonieti Jāni Šūsteru, tāpēc arī izstāde Madonā.
    Ditu interesē daba – no plašas ainavas līdz kāda auga vai kukainīša gandrīz nesaskatāmai detaļai, kā arī portrets, īpaši acis un fotomākslā retāk atspoguļotais, bet izteiksmīgais profila līnijas plūdums. It visā tiek meklēts apjoms, faktūru un ritmu dažādība, ko veiksmīgi var parādīt ar krāsu, bet ne mazāk iespaidīgi melnbaltajā fotogrāfijā.
    Izstāde skatāma  no 20.augusta līdz 3.oktobrim Madonas muzeja Izstāžu zāļu Mazajā zālē.